Latvijas valsts lats

Lats ir Latvijas Republikas nacionālā naudas vienība, kas darbojās kā vienīgā oficiālā valūta divos laika posmos – no 1922. līdz 1940. gadam un no 1993. līdz 2013. gadam. Lata subvienība ir santīms. Kaut gan Latvijā ir bijušas dažādas oficiālās valūtas, turklāt lati un santīmi vairs nav Latvijas oficiālā valūta, tie tiek uzskatīti par sava veida Latvijas simboliem.

Pēc tam, kad 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, bija nepieciešams jaunajai valstij izveidot savu valūtu. Pirms tam Latvijā tika izmantotas vairākas valūtas, kā, piemēram, ostrubļi, ostmarkas, cara rubļi, markas u.c., bet tās visas bija citu valstu oficiālās valūtas. Lai pāreja no šīm valūtām uz vienīgo oficiālo valsts valūtu notiktu pēc iespējas ātrāk, sākumā tika pieņemta pagaidu valūta – Latvijas rublis, bet tā pastāvēja vien trīs gadus. Jau 1922. gadā tika pieņemts lats. Latam tika noteikts zelta segums – pret vienu latu pēc pieprasījuma tika izsniegti 0,2903226 grami zelta. Latus emitēja Latvijas Banka. Tika drukātas 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu banknotes, un kaltas 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1, 2, 5 latu monētas.

Ilgi tika spriests par Latvijas nacionālās naudas vienības un tās subvienības nosaukumu. Tika izvirzītas dažādas versijas kā tos varētu dēvēt, kā, piemēram, franki un santīmi, ozoli un zīles, saules un austras, līgas un dailes, dižās un sīkās, latva u.c. Nosaukums „lats” tika kritizēts, jo pastāvēja uzskats, ka to varētu jaukt ar izejmateriālu mērvienībām – latām. Gala vārds par nacionālās valūtas nosaukumu piederēja toreizējam Ministru kabineta vadītājam Zigfrīdam Mairovicam, kurš tomēr pieņēma nosaukumu lats, par spīti kritikai.

Pēc tam, kad 1940. gadā Latvija nonāca PSRS sastāvā, latus nomainīja PSRS rubļi, taču 1992. gadā Latvija atkala atguva neatkarību un jau atkal bija nepieciešama nacionālā valūta. Arī pēc neatkarības atjaunošanas uz laiku tika pieņemta pagaidu valūta – Latvijas rublis. Tas bija nepieciešams, lai ātrāk stabilizētu valūtu kursu, kā arī, lai mazinātu straujo inflāciju. Jau 1993. gadā Latvijas oficiālā valūta atkal bija Latvijas valsts lats.

Pirmā Latvijas lata banknote, kas izlaista pēc neatkarības atjaunošanas bija 5 latu banknote. Pēc tam apgrozībā tika laistas 50 santīmu, viena lata un divu latu monētas. Vēl pēc kāda laika apgrozība nonāca 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu monētas un 10 un 20 latu banknotes. 1994. gadā apgrozībā nonāca arī 50 un 100 latu banknotes. 1998.gadā apgrozībā nonāca arī 500 latu banknote. Vēlāk tika izlaistas arī īpašas piemiņas monētas.

5 latu banknote ir zaļā pamatkrāsā un tās aversā ir attēlots ozols, bet reversā kokā griezti tradicionālie latviešu ornamenti. 10 latu banknote ir violetos toņos un tās aversā attēlota Daugava, bet reversā sakta ar ornamentiem tās fonā. 20 latu banknote ir brūnganā pamattonī un tās aversā attēlota latviešu tradicionālā viensēta, bet reversā drelļu auduma motīvs. 50 latu banknote ir zila, tās reversā attēlots buru kuģis un aversā Rīgas vēsturiskais ģerbonis. 100 latu banknote ir sarkanos toņos, tās aversā attēlots Krišjānis Barons, bet reversā tradicionālie latviešu ornamenti. 500 latu banknote ir zeltainos un sudrabainos toņos. Tās aversā attēlota latviešu tautumeita – Milda, bet reversā bronzas vainadziņa raksti. 1 līdz 20 santīmu monētām aversā ir attēlots Latvijas mazais ģerbonis un reversā monētas nominālvērtība. 50 santīmu monētas aversā attēlots mazais ģerbonis, bet reversā nominālvērtība un priedes stāds. 1 lata monētas aversā attēlots lielais ģerbonis, bet reversā lasis. 2 latu monētas aversā attēlots lielais ģerbonis, bet reversā govs. Gan monētās, gan banknotēs ir iestrādāti arī dažādi pret viltošanas elementi.

Lats tika nodēvēta par vienu no pasaulē visspēcīgākajām valūtām. Lata oficiālo kursu pret citām valūtām noteica Latvijas Banka. Sākotnēji lats bija piesaistīts SDR valūtu grozam, taču kopš iestāšanās Eiropas Savienībā tas tika piesaistīts eiro, nosakot fiksētu kursu, kas var svārstīties 1% robežās no piesaistes kursa – 0,702804 lati pret 1 eiro. Šāds fiksēts kurss tika izvēlēts vairāku iemeslu dēļ, bet svarīgākais no tiem bija iespēja pāriet uz eiro, kas 2014. gadā arī tika izdarīs. Kopš tā laika lats vairs netiek lietots kā oficiāla valūta nevienā valstī.

Attēls no lapas www.ntz.lv

Kas ir nauda?

Visi it kā zina, kas ir nauda. Tā ikdienā tiek plaši lietota, lai iegādātos dažādas preces un pakalpojumus. Gandrīz visi cilvēki pēc tās tiecas, jo tieši nauda var nodrošināt materiālā ziņā labu un pārtikušu dzīvi, bet kas dod naudai šādu varu? Kas īsti ir nauda pēc savas būtības un kādas ir tās funkcijas vēl bez visiem labi zināmās preču un pakalpojumu apmaiņas?

Nauda tiek definēta dažādi. Plašākā definīcija skaidro, ka nauda ir pilnīgi viss, ko cilvēki ir savā starpā pieņēmuši par maiņas līdzekli, lai iegūtu preses un pakalpojumus. Šī definīcija savā ziņā tiešām izskaidro, kas ir nauda, tomēr mūsdienās lielākajā daļā valstu šo terminu regulē arī likums un dažādi reglamenti. Pēc mūsdienu principiem, varētu teikt, ka nauda ir valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtība, ar kuras palīdzību ir iespējams skaitliski izteikt jebkuras preces vai pakalpojuma vērtību. Šajā definīcijā gan noteikti vajadzētu ietvert arī to, ka nauda ir paredzēta, ne tikai vērtības noteikšanai, bet arī reālai apmaiņas veikšanai jeb tirdzniecībai.

Mūsdienās naudai ir arī vairāki veidi. Līdz pat 21. gadsimtam visplašāk izplatītais naudas veids bija skaidra nauda – monētas un banknotes. Dažādās valstīs vai reģionos skaidrā nauda atšķiras, jo tiek izmantotas dažādas valūtas. Mūsdienās ļoti strauji skaidro naudu aizstāj elektroniskā nauda jeb bezskaidrā nauda. Pašlaik tā tiek izmantota pat daudz plašāk nekā skaidrā nauda.

Ne skaidrā, ne bezskaidrā nauda pati par sevi nav vērtīga. Skaidrā nauda ir tikai metāli un papīri, bet bezskaidrā nauda digitāls cipars, taču naudas vērtību nosaka tās segums. Parasti tas ir zelta segums – konkrēts zelta daudzums, kas sedz vienu naudas vienību. Kā jau tika minēts, nauda visur nav vienāda. Pastāv valūtas, kurām katrai ir savs zelta segums.

Naudai ir arī vairākas funkcijas. Daļēji tās jau tika apsvērtas, definējot, kas ir nauda. Tātad, pirmā naudas funkcija ir preču un pakalpojumu apmaiņa. Bez naudas veikt pat visvienkāršākos apmaiņas darījumus būtu ļoti grūti, jo nāktos meklēt tādus sadarbības partnerus, kuriem interesē tieši konkrētais piedāvājums, vai arī jāmeklē darījuma starpnieki. Svarīga funkcija ir arī vērtības mērīšana. Ar naudu var noteikt vērtību gandrīz visam. Tas dod iespēju salīdzināt, cik vērtīgas ir dažādas lietas vai pakalpojumi un ļauj visam noteikt savu cenu. Vēl nauda var darboties vienkārši kā bagātības uzkrāšanas līdzeklis. Protams, bagātību var uzkrāt arī citādāk, piemēram, iegādājoties nekustamos īpašumus, dārgmetālus vai citus aktīvus, bet naudu uzkrāt ir daudz vienkāršāk un arī drošāk. Vēl nauda var darboties arī kā informācijas nesējs par dažādām svarīgām norisēm. Piemēram, uzņēmuma darbību visvienkāršāk ir izvērtēt tieši analizējot dažādus rādītājus, kas saistīti ar naudu.

Kā jau tika minēts, pēc definīcijas nauda var būt jebkas, ko cilvēki pieņem kā maiņas līdzekli vai arī ko likums nosaka par likumīgu maksāšanas līdzekli, tomēr naudai vajadzētu atbilst noteiktām īpašībām. Pirmkārt, tai jābūt uzticamai. Mūsdienās šo uzticību nosaka jau minētais naudas segums. Tai jābūt arī viendabīgai. Visām viena nomināla un valūtas monētām un banknotēm ir jābūt vienādām. Vēl naudai ir jābūt viegli dalāmai, lai pēc iespējas precīzāk varētu noteikt katras preces vai pakalpojuma cenu un nepieciešamības gadījumā izdot precīzu atlikumu. Naudai noteikti jābūt ērti un ilgi lietojamai, grūti viltojamai un ierobežotai.
Īsāk sakot, nauda nav tikai papīriņi, metāla monētiņas vai digitāli cipariņi ekrānos. Tas ir rūpīgi izstrādāts un noteikts maksāšanas līdzeklis, kas pilda arī citas svarīgas funkcijas. Bez naudas preču un pakalpojumu apmaiņas darījumi mūsdienās būtu neiespējami.

Naudas vēsture Latvijā

Kaut gan Latvija ir valsts ar salīdzinoši īsu vēsturi, šajā teritorijā ir izmantotas visdažādākās naudas vienības. Ir bijuši laiki, kad pastāvēja pat vairākas oficiālās valūtas un vēl arī tika izmantotas neoficiālās. Naudas vēsture Latvijā ir bijusi diezgan raiba un visas izmantotās naudas vienības pat nevar uzskaitīt, bet ir iespējam sniegt aptuvenu ieskatu tajā.

Sākotnēji, tāpat kā visur citur, arī Latvijas teritorijā pastāvēja tikai un vienīgi tirdzniecība ar preču un pakalpojumu apmaiņu jeb barteris. Šāda tirgošanās, protams, bija ļoti neērta, jo bija iespējams veikt darījumu tikai tad, ja abas puses varēja piedāvāt to, kas otru ieinteresē. Vēlāk jau parādījās arī pirmie primitīvie norēķinu līdzekļi jeb nauda. Latvijas teritorijā, arheoloģiskajos izrakumos ir atrasti gliemežvāki, kurus kā valūtu 7. un 8. gadsimtā izmantoja lielā daļā Eiropas. Agrajos viduslaikos kā valūta galvenokārt kalpoja tīrs sudrabs. Visbiežāk tie bija sudraba stieņi, bet ap 10. gadsimtu tika izmantotas jau pirmās sudraba monētas, kas ievestas no Tuvajiem Austrumiem. Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorijā, attīstoties tirdzniecībai, tika izmantotas visdažādākās monētas. Kad Rīga ieguva pilsētas statusu, monētas sāka kalt arī Rīgā. Sākotnēji tās bija monētas, kas kaltas pēc Livonijas parauga, bet vēlāk kala arī dažādas citas naudas vienības.
Kad Latvijas teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā, tajā sāka lietot toreizējo Krievijas Impērijas oficiālo valūtu – sudraba rubli, taču paralēli tika pieņemtas arī citas naudas vienības. Pavisam neilgu laiku pēc šīs pievienošanas Krievijas impērijai, galvenā valūta tika mainīta uz zelta rubli. Astoņpadsmitajā gadsimtā, Latvijas teritorijai joprojām esot Krievijas Impērijas sastāvā parādījās arī pirmā papīra nauda. Pēc kara Latvijas teritorijā, finansiālajā jomā valdīja nesakārtotība un vienotas valūtas nebija.

Par īsto Latvijas naudas vēsturi var sākt runāt, sākot no 1918. gada, kad tika izveidota neatkarīga Latvijas valsts. Kādu laiku gan vēl Latvijā tika lietotas dažādas valūtas – ostrubļi, ostmarkas, cara rubļi, markas u.c., bet jau 1919. gadā Latvija tika pie savas pirmās oficiālās valūtas – Latvijas rubļa. Arī tad vēl joprojām tika izmantotas arī citu valstu naudas, taču Latvijas rublis bija galvenā. Vēlāk notika vairākas diskusijas par naudas maiņas nepieciešamību līdz 1922. gadam, kad oficiāli tika pieņemti lati un santīmi. Latu nomināli un izskats laika gaitā mainījās. Šī nauda Latvijā tika lietota līdz PSRS okupācijai.

1940. gadā, kad Latvija nonāca PSRS sastāvā, par oficiālo valūtu kļuva PSRS rublis. Valūta tika mainīta attiecībā 1:1. Tas nozīmē, ka viens Latvijas lats tika pielīdzināts vienam PSRS rublim. Vēlāk okupācijas režīmi mainījās un līdz ar to mainījās arī valūta, bet pēc kara jau atkal Latvija bija PSRS sastāvā un izmantoja PSRS rubļus un kapeikas līdz pat neatkarības atgūšanai.

1992. gadā, kad Latvija atkal bija brīva valsta tika pieņemta pagaidu valūta – Latvijas rublis. Tautā šo naudu iesauca par repšikiem. Šī valūta kalpoja vien līdz brīdim, kad tika atgūtas zelta rezerves, kas glabājās citu valstu bankās. Jau 1993. gadā Latvijas oficiālā valūta atkal bija lats. Kaut arī tā bija pavisam jauna valūta, tā tika nodēvēta par vienu no visspēcīgākajām valūtām pasaulē.

2014. gadā Latvijā notika līdz šim pēdējā oficiālās valūtas maiņa, proti, no latiem un santīmiem Latvija pārgāja uz eiro un centiem. Eiro ir visas Eiropas Savienības vienotā valūta, kuru pašlaik izmanto 19 dalībvalstis. Pāreja no latiem uz eiro stiprināja saites ar citām valstīm. Pašlaik Latvijā tiek izmantotas 5, 10, 20, 50, 100 un 200 eiro banknotes un 1, 2, 5, 10, 20, 50 centu un 1 un 2 eiro monētas.

Kas ir valūta?

Valūta ir maiņas līdzeklis, kas tiek izmantots, lai vienkāršotu savstarpēju tirgošanos. Pastāv uzskats, ka valūta ir tas pats, kas nauda, tomēr valūta ir daudz plašāks jēdziens. Visbiežāk lietotā valūta tiešām ir nauda, tomēr kā maiņas līdzeklis var tikt izmantots gandrīz jebkas. Arī mūsdienās, ir novērojamas atsevišķas situācijas, (piemēram, nestabila ekonomiskā situācija konkrētā reģionā), kad kā valūta neoficiāli tiek izmantotas citas lietas, kas ir vērtīgas pašas par sevi, kā, piemēram, dārgmetāli, tabaka u.c., jo oficiālajai valūtai ir ievērojami kritusies vērtība. Parasti gan valūta ir tikai maiņas līdzeklis, kas pats par sevi nav liela vērtība.

Sākumā, kā valūta kalpoja tikai pašas preces un pakalpojumi, tomēr tas tirgošanos padarīja ļoti neērtu, jo tirgoties bija iespējams tikai ar tiem, kuriem konkrētā valūta (prece vai pakalpojums) ir bija vajadzīgs. Pirmās valūtas, kas darbojās tikai kā maiņas līdzeklis, parādījās jau 2 000 gadus p.m.ē. Mozopotāmijā un Senajā Ēģiptē. Šajā laikā kā valūta tika izmantoti dažādi metāli, kas simbolizēja lietu vērtību. Šāda valūta pastāvēja vairāk kā 1 000 gadus un izplatījās arī citās zemēs. Tieši tas bija pamats monētu kalšanai. Ilgu laiku monētas tika kaltas tikai no dārgmetāliem – vara, sudraba un zelta, bet vēlāk arī no lētākiem metāliem. Monētām, kā maiņas līdzeklim, gan bija daudz trūkumu – tās bija smagas, viegli viltojamas utt., tāpēc vēlāk, kā galvenā valūta, tika radīta arī papīra nauda. To izgudroja Ķīnā, un saskatot, tās priekšrocības, papīra nauda tika ieviesta arī Eiropā un citās zemēs. Problēmas radīja tas, ka gandrīz katrā valstī bija cita valūta, tāpēc tika ieviests valūtas nodrošinājums ar zelta rezervēm. Papīra nauda pati par sevi nav vērtīga, bet tai ir noteikts zelta segums. Papīra un metāla nauda arī ir galvenās mūsdienās lietotās valūtas.

Mūsdienās katrai valstij ir noteikta oficiāla valūta, ko emitē centrālā banka. Ir gan nacionālās valūtas, kuras var izmantot tikai vienā konkrētā valstī, gan, internacionālas valūtas, kuras ir oficiālais maksāšanas līdzeklis vairākās valstīs. Tā kā valūta visur nav vienāda, rodas valūtas tirgus. Tas nozīmē, ka viena valūta tiek mainīta pret otru.

Katras valūtas vērtību nosaka tās zelta segums. Tas arī rada situāciju, kad viena valūta ir dārgāka par otru, kas veido valūtas kursu. Valūtas kurss ir attiecība, kādā viena valūta tiek mainīta pret otru jeb vienas valūtas cena, attiecībā pret citu valūtu. Valūtas cena par kādu to var pirkt un pārdot parasti ir nedaudz atšķirīga. Šīs cenas arī nepārtraukti mainās. Valūtas cenu svārstības ir būtiskas jebkuros starptautiskos darījumos, jo saņemot naudu citā valūtā, to ir nepieciešams konvertēt. Ja saņemtās valūtas kurss krītas, pēc naudas konvertēšanas pāri paliks mazāka summa, bet ja kurss ir audzis, tad summa būs lielāka. Daudzi šīs valūtas svārstības izmanto, lai pelnītu naudu – kad kurss ir nokrities, nauda tiek pirkta, bet, kad tas ir audzis, nauda tiek pārdota.

Problēmas rada tas, ka ne visas valūtas ir brīvi konvertējamas. No aptuveni 170 pasaules valūtām, tikai 20 ir brīvi konvertējamas. Pārējās nav tik vienkārši pirkt vai pārdot. To vai valūta ir vai nav brīvi konvertējama nosaka vairāki faktori, piemēram, valūtas kursam ir jāatspoguļo tās patieso vērtību, tai ir jābūt brīvi pārvadājamai starptautiski, valūtai ir jābūt pieprasītai pasaules valūtas biržās utt.
Lai pasaules finanšu sistēma būtu stabila, darbojas Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund). Tās pārraudzībā ir visu dalībvalstu valūtu kursi, maksājumu bilances un makroekonomiskie rādītāji. Ja kādas dalībvalsts valūtas kurss strauji krīt, vai ir kādas citas problēmas, Starptautiskais Valūtas fonds tām sniedz palīdzību. Daudzas valūtas ir piesaistītas viena otrai, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai neviena no tām netiktu devalvēta.

Eiro

Eiro ir vienota valūta, kas pašlaik tiek izmantota 19 Eiropas Savienības valstīs. Pašlaik tā tiek uzskatīta par pasaulē otru nozīmīgāko valūtu aiz Amerikas Savienoto Valstu dolāra. Šīs 19 valstis kopā veido Eiropas Monetāro savienību jeb eiro zonu. Šo sistēmu pārvalda Eiropas Centrālā banka un eiro zonas dalībvalstu centrālās bankas. To galvenais uzdevums ir uzturēt cenu stabilitāti visā eiro zonā. Eiro tika ieviests ar mērķi stiprināt vienoto Eiropas Savienības tirgu. Eiro dod iespēju brīvi tirgoties ar citām dalībvalstīm, jo nav nepieciešam valūtas maiņa, kā arī tiek likvidēts valūtu svārstības risks.

Šī valūta tika ieviesta jau 1999. gada 1. janvārī, taču sākumā tās monetārajā savienībā ietilpa vien 11 valstis, turklāt eiro bija tikai elektroniska nauda. Šajā laikā netika drukātas eiro banknotes vai kaltas monētas. Vienīgais veids kā varēja izmantot eiro, bija bezskaidras naudas norēķinos. Kā skaidra nauda joprojām tika izmantota katras atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalsts nacionālās valūtas. Tikai 2002. gadā eiro tika ieviesta kā pastāvīga valūta ar banknotēm un monētām, kas pilnībā aizstāja katras dalībvalsts esošo nacionālo valūtu.

Eiro ieviešana ir obligāts nosacījums visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Dāniju un Lielbritāniju, tomēr, lai pievienotos eiro zonai, tām ir jāatbilst vairākiem nosacījumiem. Tie ir ne vien ekonomiska rakstura nosacījumi, bet arī sociāla un politiska rakstura, jo Eiropas Centrālajai bankai ir jānodrošina katras dalībvalsts veiksmīga integrācija eiro zonā. Tai ir jāpanāk, ka valstis savā starpā var brīvi tirgoties un sadarboties. Būtiskākie kritēriji, kas nosaka valstu gatavību iestāties eiro zonā tomēr ir saistīti ar centrālo banku darbību un monetāro politiku. Valstīm ir arī jābūt iepriekš izstrādātai valūtas maiņas politikai, kas nodrošina ātru nacionālās jeb vecās valūtas izņemšanu no apgrozības, cenu konvertēšanu un sabiedrības informēšanu par visiem šiem procesiem.

Eiro, tāpat kā lielākajai daļai citu valūtu ir divu veidu naudas zīmes – monētas un banknotes. Monētām ir 1, 2, 5, 10, 20, 50 centu un 1 un 2 eiro nominālvērtības. Tās atšķiras pēc izmēra, malu reljefa un metāla no kā tās gatavotas. Visām eiro monētām ir vienāds reverss. Uz tā ir attēlota Eiropas karte un nomināla vērtība ar arābu cipariem. Averss eiro monētām gan ir atšķirīgs. Katrai eiro zonas valstij ir tiesības uz savu monētu emisiju, līdz art to katras valsts eiro monētu averss ir atšķirīgs. Aversā obligāti ir jāiekļauj 12 zvaigznes un izlaiduma gads ar arābu cipariem, bet citi dizaina elementi ir brīva eiro zonas valsts izvēle. Parasti uz monētām tiek attēloti dažādi valsts simboli, piemēram, nozīmīgas celtnes, nacionālie augi vai dzīvnieki, ievērojami cilvēki utt. Katrai valstij ir pamata monētas, kuru dizains nedrīkst tikt mainīts un vēl katrai valstij ir tiesības katru gadu izdot piemiņas monētu ar 2 eiro nominālvērtību. Visas šīs monētas ir atļauts lietot jebkurā no eiro zonas valstīm.

Banknotēm ir 5, 10, 20, 50, 100, 200 un 500 eiro nominālvērtības, bet lielo nominālvērtību banknošu lietderība tiek apstrīdēta, tāpēc 500 eiro banknotes vairs netiks emitētas. Arī dažādu nominālu banknotes atšķiras pēc izmēra un citiem parametriem, bet tās, atšķirībā no monētām, visām eiro zonas valstīm ir vienādas. Uz banknotēm tiek attēloti dažādi stilizēti Eiropas arhitektūras pieminekļi un tām ir virkne dažādu pret viltošanas elementu. Uz visām banknotēm ir attēlots neliels Eiropas Savienības karogs, bankas prezidenta parakts, kā arī iestrādātas metāliskas joslas un ūdenszīmes.

ASV dolārs

ASV dolārs ir visnozīmīgākā valūta visā pasaulē. Sākotnēji tā tika radīta kā Amerikas Savienoto Valstu oficiālā valūta, taču mūsdienās tā ir oficiālā valūta arī citās valstīs un reģionos. Faktiski tā tiek izmantota arī vairākās valstīs, kurām ir cita oficiālā valūta un vairums starptautisko finanšu darījumu tiek kārtoti, izmantojot tieši šo valūtu.

ASV dolārus kā valūtu Amerikā sāka izmantot spāņu kolonisti. Precīzāk, spāņu kolonisti izmantoja astoņu reālu monētas jeb spāņu dolārus. Kad ASV sāka kalt dolāra monētas, vienlaicīgi kā valūta tika izmantotas gan spāņu dolāri, gan ASV dolāri. 1792. gadā ASV dolārs tika ieviesta kā oficiālā valūta un viena dolāra vērtība bija 30,54 grami Trojas sudraba. Ap 1861. gadu jau parādījās arī pirmā papīra nauda. Tā gan tika dēvēta par naudas krātuves zīmi, jo to varēja samainīt pret monētām, kas skaitījās īstā nauda. Pēc Pilsoņu kara, 1862. gadā, ASV banknotes nonāca plašākā apgrozībā un tika atzītas par oficiālu maksāšanas līdzekli. Monētu un banknošu nozīmība, formāts un apgrozījums laika gaitā vairakkārt mainījās, bet kopš 1914. gada tiek izlaistas tikai Federālās rezerves banknotes, kas arī ir oficiālais ASV dolāra formāts mūsdienās.

Par dolāra nosaukuma un oficiālā simbola izcelsmi nav vienota viedokļa. Viens no populārākajiem ir uzskats, ka nosaukums cēlies no holandiešu vārda „daaler”, kas ir līdzīgs vācu naudas vienības dāldera nosaukumam. Populārais ASV dolāra simbols visticamāk ir radies no Spānijas ģerboņa vai arī kā kļūda uzdrukājot burtus U un S vienu uz otra.

Mūsdienās tiek lietotas gan ASV dolāru banknotes, gan monētas. Tiek drukātas 1, 2, 5, 10, 20, 50 un 100 dolāru banknotes. Kādreiz tika drukātas arī lielāku nominālu banknotes (1865. gadā tika izlaista pat 10 000 USD banknote), bet lielākus nominālus 1946.gadā pārtrauca un vēlāk pat pilnīgi izņēma no apgrozības, jo ASV valdība uzskatīja, ka tos lieto tikai bankas savstarpējos pārskaitījumos un organizētā noziedzība. Uz ASV dolāru banknošu aversa ir attēloti bijušie ASV prezidenti, vai citas nozīmīgas amatpersonas, bet uz reversa kāda nozīmīga celtne. Vēl uz ASV dolāru banknotēm tie attēloti dažādi simboli, kā, piemētam, zvaigznes, piramīdas, visu redzošā acs, ērglis utt. Daudzi no šiem simboliem ir pamats dažādām sazvērestības teorijām, kas saistītas ar visas pasaules pārvaldi.

Monētām pašlaik eksistē 1, 5, 10, 25, 50 centu un 1 dolāra nomināli. Arī monētām aversā ir attēloti ASV bijušie prezidenti, bet dažādu gadu izlaiduma monētas var būt vizuāli nedaudz atšķirīgas. Viena dolāra monētas ir vienīgās, kurām aversā ir atšķirīgi attēli, turklāt tās ir veidotas no dažādiem metāliem. ASV centu un dolāru monētas laika gaitā ir vairākas reizes mainījušās un ir izdotas dažādas piemiņas un jubilejas monētas. Daudzas no tām ir izņemtas no apgrozības un tagad ir ļoti vērtīgas kolekcionāru vidū.

Kaut arī ASV dolārs vēl joprojām ir pasaulē nozīmīgākā valūta, tās pirktspēja pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājusies. Tas nozīmē, ka ASV dolāri paliek arvien mazvērtīgākai. To izraisa daudzi ekonomiski faktori, piemēram, ASV Federālo rezervju sistēmas sanāksme, kas nolēma, ka ASV centrālā banka nepalielinās procentu likmes, jo uzskatīja, ka ekonomika jau ir kļuvusi daudz mērenāka. Arī eiro, kas ir otra lielākā valūta pasaulē, pēdējā laikā svārstās, līdz ar to eiro un dolāra attiecība mainās ļoti strauji.