Kas ir valūta?

Valūta ir maiņas līdzeklis, kas tiek izmantots, lai vienkāršotu savstarpēju tirgošanos. Pastāv uzskats, ka valūta ir tas pats, kas nauda, tomēr valūta ir daudz plašāks jēdziens. Visbiežāk lietotā valūta tiešām ir nauda, tomēr kā maiņas līdzeklis var tikt izmantots gandrīz jebkas. Arī mūsdienās, ir novērojamas atsevišķas situācijas, (piemēram, nestabila ekonomiskā situācija konkrētā reģionā), kad kā valūta neoficiāli tiek izmantotas citas lietas, kas ir vērtīgas pašas par sevi, kā, piemēram, dārgmetāli, tabaka u.c., jo oficiālajai valūtai ir ievērojami kritusies vērtība. Parasti gan valūta ir tikai maiņas līdzeklis, kas pats par sevi nav liela vērtība.

Sākumā, kā valūta kalpoja tikai pašas preces un pakalpojumi, tomēr tas tirgošanos padarīja ļoti neērtu, jo tirgoties bija iespējams tikai ar tiem, kuriem konkrētā valūta (prece vai pakalpojums) ir bija vajadzīgs. Pirmās valūtas, kas darbojās tikai kā maiņas līdzeklis, parādījās jau 2 000 gadus p.m.ē. Mozopotāmijā un Senajā Ēģiptē. Šajā laikā kā valūta tika izmantoti dažādi metāli, kas simbolizēja lietu vērtību. Šāda valūta pastāvēja vairāk kā 1 000 gadus un izplatījās arī citās zemēs. Tieši tas bija pamats monētu kalšanai. Ilgu laiku monētas tika kaltas tikai no dārgmetāliem – vara, sudraba un zelta, bet vēlāk arī no lētākiem metāliem. Monētām, kā maiņas līdzeklim, gan bija daudz trūkumu – tās bija smagas, viegli viltojamas utt., tāpēc vēlāk, kā galvenā valūta, tika radīta arī papīra nauda. To izgudroja Ķīnā, un saskatot, tās priekšrocības, papīra nauda tika ieviesta arī Eiropā un citās zemēs. Problēmas radīja tas, ka gandrīz katrā valstī bija cita valūta, tāpēc tika ieviests valūtas nodrošinājums ar zelta rezervēm. Papīra nauda pati par sevi nav vērtīga, bet tai ir noteikts zelta segums. Papīra un metāla nauda arī ir galvenās mūsdienās lietotās valūtas.

Mūsdienās katrai valstij ir noteikta oficiāla valūta, ko emitē centrālā banka. Ir gan nacionālās valūtas, kuras var izmantot tikai vienā konkrētā valstī, gan, internacionālas valūtas, kuras ir oficiālais maksāšanas līdzeklis vairākās valstīs. Tā kā valūta visur nav vienāda, rodas valūtas tirgus. Tas nozīmē, ka viena valūta tiek mainīta pret otru.

Katras valūtas vērtību nosaka tās zelta segums. Tas arī rada situāciju, kad viena valūta ir dārgāka par otru, kas veido valūtas kursu. Valūtas kurss ir attiecība, kādā viena valūta tiek mainīta pret otru jeb vienas valūtas cena, attiecībā pret citu valūtu. Valūtas cena par kādu to var pirkt un pārdot parasti ir nedaudz atšķirīga. Šīs cenas arī nepārtraukti mainās. Valūtas cenu svārstības ir būtiskas jebkuros starptautiskos darījumos, jo saņemot naudu citā valūtā, to ir nepieciešams konvertēt. Ja saņemtās valūtas kurss krītas, pēc naudas konvertēšanas pāri paliks mazāka summa, bet ja kurss ir audzis, tad summa būs lielāka. Daudzi šīs valūtas svārstības izmanto, lai pelnītu naudu – kad kurss ir nokrities, nauda tiek pirkta, bet, kad tas ir audzis, nauda tiek pārdota.

Problēmas rada tas, ka ne visas valūtas ir brīvi konvertējamas. No aptuveni 170 pasaules valūtām, tikai 20 ir brīvi konvertējamas. Pārējās nav tik vienkārši pirkt vai pārdot. To vai valūta ir vai nav brīvi konvertējama nosaka vairāki faktori, piemēram, valūtas kursam ir jāatspoguļo tās patieso vērtību, tai ir jābūt brīvi pārvadājamai starptautiski, valūtai ir jābūt pieprasītai pasaules valūtas biržās utt.
Lai pasaules finanšu sistēma būtu stabila, darbojas Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund). Tās pārraudzībā ir visu dalībvalstu valūtu kursi, maksājumu bilances un makroekonomiskie rādītāji. Ja kādas dalībvalsts valūtas kurss strauji krīt, vai ir kādas citas problēmas, Starptautiskais Valūtas fonds tām sniedz palīdzību. Daudzas valūtas ir piesaistītas viena otrai, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai neviena no tām netiktu devalvēta.