Monetārā politika

Lai jebkura valsts varētu normāli pastāvēt, tai ir nepieciešams pietiekoši liels budžets, jaunas darba vietas un zems bezdarba līmenis, sociālās garantijas tās rezidentiem utt. To visu var nodrošināt, uzturot stabilu un augošu ekonomiku. Netiešā veidā to var ietekmēt ne tikai uzņēmēji un dažādas valsts institūcijas, bet arī valsts centrālā banka, izmantojot fiskālo vai monetāro politiku.

Pēc definīcijas monetārā politika jeb naudas piedāvājuma politika ir dažādu pasākumu kopums, kuru mērķis ir ietekmēt naudas piedāvājumu un nodrošināt līdzsvaru naudas tirgū. Vienkāršāk sakot, tās ir dažādas darbības, ar kuru palīdzību centrālā banka regulē ar nacionālo vai starptautisko valūtu saistītus aspektus, kas savukārt nodrošina tautsaimniecības stabilitāti kopumā. Monetārā politika var ietekmēt ražošanas līmeni un kopējo piedāvājumu. Kā jau tika minēts, šo politiku katrā valstī īsteno tās centrālā banka, taču lai lemtu par dažādiem aktuāliem jautājumiem, centrālā banka sadarbojas arī ar citām valsts institūcijām. Latvijā par šo politiku atbild Latvijas Banka, sadarbojoties ar Saeimu, Finanšu Ministriju un retāk arī ar citām valsts iestādēm.

Katrā valstī monetārajai politikai var būt atšķirīgi ilgtermiņa mērķi, bet vairumā valstu tie ir centu stabilitātes jeb inflācijas tempu normalizēšanas nodrošināšana vai oficiālās valūtas kursa stabilitātes nodrošināšana. Jāsaprot, ka abus šos ilgtermiņa mērķus vienlaicīgi īstenot nevar, tāpēc katrai valstij ir jāizvērtē, kas konkrētajā situācijā ir svarīgāk. To var izvērtēt pēc dažādiem ekonomiskajiem rādītājiem. No šiem ilgtermiņa mērķiem lielā mērā ir atkarīgs tas, kādi monetārās politikas īstenošanas instrumenti tiks izmantoti.
Monetārās politikas instrumentus var nosacīti iedalīt divās daļās – tiešie monetārās politikas instrumenti un netiešie monetārās politikas instrumenti. Tiešie instrumenti ir dažādi ierobežojumi. Tie pārsvarā darbojas tikai īstermiņā. Netiešie instrumenti vairāk ir saistīti ar dažādiem tirgus principiem un tie nodrošina ilgtermiņa mērķu sasniegšanu. Parasti , ja vien iespējams, tiek izmantoti netiešie instrumenti. Populārākie monetārās politikas instrumenti ir tiešas izmaiņas naudas apgrozījumā, mainot emisijas apjomus, operācijas vērtspapīru tirgū, obligāto rezervju (naudas daudzuma, ko banka patur, nelaižot apgrozībā) normu noteikšana un procentu likmju noteikšana. Vēl daudzās valstīs tiek izmantots arī tāds instruments kā Centrālās bankas aizdevumi. Tas nozīme, ka valsts centrālā banka ir tiesīga piešķirt aizdevumu kādam uzņēmumam vai valsts institūcijai. Latvijā gan centrālajai bankai šādu tiesību nav.

Monetārajai politikai ir divi veidi – lētās naudas jeb ekspensīvā un dārgās naudas jeb ierobežojošā. Kad valstī ir zema ekonomiskā aktivitāte, tiek izmantota ekspensīvā monetārā politika. Vairumā gadījumu tas nozīmē, ka tiek palielināts kopējais naudas piedāvājums. Tas nodrošina banku procentu likmju pazemināšanos, kas savukārt nodrošina ekonomikas augšupeju. Ja ekonomika aug pārāk strauji, tai draud pārkaršana un tad ir jāizmanto ierobežojošo monetāro politiku. Tādā gadījumā ir nepieciešams apturēt straujo inflāciju. Kaut arī tas šķiet visai vienkārši, ir ļoti grūti izsekot līdzi visiem valsts finanšu rādītājiem un katrā konkrētajā situācijā piemeklēt īstos monetārās politikas instrumentus.

Kad Latvijai bija sava nacionālā valūta, Latvijas Banka kā galveno monetārās politikas instrumentu izmantoja valūtu pirkšanu un pārdošanu. Tas nozīmē, ka Latvijas Banka iepirka valūtas no SDR valūtu groza, tādējādi palielinot oficiālās Latvijas valūtas daudzumu apgrozībā. Tā dara arī citas valstis ar fiksētu valūtu, taču tagad, kad Latvijā tiek lietota starptautiska valūta, to vairs nenosaka tikai Latvijas Banka, bet gan visa Eiropas Banka. Šajā gadījumā ietekmēt ekonomikas stabilitāti ir daudz sarežģītāk.

Ja tev vajag kredītu (onlain sesxebi) vai bezprocenu kredītu (უპროცენტო სესხი) tad noteikti tev ir jāapmeklē Kredītu salīdzināšanas lapa, jo tas ir labākais aizdevumu salīdzināšanas portāls!