Latviešu kultūra nav viens muzejs un nav viena deja. Tā ir veids, kā cilvēki ir turējuši kopā valodu, dziesmu, gadskārtu un priekšstatu par to, kas ir savs. Liela daļa šīs kultūras ir radusies tad, kad savas valsts vēl nebija, un tāpēc dziesma, tērps un mājas paraža nesa svaru, ko citur nes institūcijas. Mūsdienās šīs lietas dzīvo blakus pilsētas ikdienai, nevis tās vietā.
Dziesma kā kopības vieta
Tautasdziesmas jeb dainas ir īsi, četrrindu teksti par darbu, kāzām, nāvi, dabu un dievībām. Tās nav viena autora poēma. Tās ir variants pēc varianta, ko dziedāja dažādos novados. Krišjānis Barons 19. gadsimtā savāca un sakārtoja milzīgu korpusu, un viņa Dainu skapis ir iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” reģistrā. Dainas nav jāzina no galvas, lai saprastu to lomu. Tās rāda pasauli, kurā ozols, liepa, saule, Māra un Jānis nav rotājumi, bet kārtības vārdi.
No šīs dziedāšanas izauga kora kustība. 1873. gada pirmie dziesmu svētki Rīgā bija brīdis, kad latvieši ieraudzīja paši savu pulku. Kopš tā laika Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki notiek aptuveni reizi piecos gados. Tajos ir kori, deju kolektīvi, pūtēji un tautas tērpi no Latvijas un no diasporas. Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija ir UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svētki nav fona koncerts tūristiem. Tie ir gadiem ilgs darbs katrā pagastā, kas vienu nedēļu kļūst redzams Rīgā.
Gadskārta un mājas
Jāņi, 23. un 24. jūnijs, ir gada redzamākie svētki. Pļauj zāles un puķes, pin vainagus, kur ugunskuru un ēd Jāņu sieru ar ķimenēm. Sievietēm vainags, vīriešiem ozola lapu vainags ir vecs dalījums, ko joprojām pazīst arī cilvēki, kuri pārējo gadu tautas tērpu nevalkā. Ugunskurs nav dekorācija. Tā ir nakts, kas Latvijā gandrīz neiestājas, un kopā būšana ārpus mājas. Pirts ir otra mājas kultūras ass: nevis spa, bet karstums, slotas, un saruna, kas citā telpā nenotiktu. Liepu slotiņa un ozola slota nav nejaušība. Koki, kas ir nacionālās zīmes, te ir darbarīki.
Ēdiens pieder šai pašai kārtībai. Pelēkie zirņi ziemā, rupjmaize katru dienu, sklandrausis Kurzemes rietumos un siers Jāņos nav restorānu ēdienkarte. Tie ir ēdieni, kas pasaka, kurā gadalaikā un kurā novadā atrodaties. Par tiem ir atsevišķs raksts par latviešu virtuvi. Kultūra bez garšas būtu tikai skatuve.
Novadi nav folkloras kostīms
Kurzeme, Vidzeme, Latgale un Zemgale nav vienādi „latviski”. Latgalē ir sava rakstu valoda, katoļu baznīcas un ezeru ainava. Kurzemes ziemeļos ir lībiešu krasts, kur somugru mantojums ir daļa no vietvārdiem un atmiņas. Vidzemē 19. gadsimta biedrības un skolas bija atmodas kodols. Zemgalē līdzenums un muižu vēsture ir devuši citu ritmu. Ja tautas tērpu valkā kā vienu vidēju kostīmu visai valstij, šīs atšķirības pazūd. Tāpēc tērpiem ir savs raksts par latviešu tautas tērpiem: nevis viens apģērbs, bet novada apģērbs.
Vārdi un uzvārdi arī nes šo kārtību. Latviešu vārdi bieži beidzas ar -s, -a, -e vai -is, un uzvārds lokās kopā ar vārdu. Diasporā, kas pēc kara izveidojās Zviedrijā, Vācijā, Amerikā, Kanādā un Austrālijā, šo valodu un svētkus turēja ģimenes un draudzes. Atmodas laikā dziesma un karogs savienoja tos, kas bija palikuši, ar tiem, kas bija aizbraukuši. Identitāte nebija tikai pase. Tā bija prasme atpazīt vainagu, dziesmas rindu un novada izrunu.
Kas no tā ir dzīvs tagad
Mūsdienu Latvijā cilvēks var nodzīvot gadu un ne reizi neuzvilkt tautas tērpu. Viņš tik un tā dzīvo valodā, kurā ir dainu vārdi, un kalendārā, kurā Jāņi ir brīvdiena. Skolas māca dziesmas. Muzejos glabā villainas un saktiņas. Koros dzied cilvēki, kuri ikdienā strādā parastos darbus. Šī kultūra nav rezervāts un nav arī vienmērīgs fons. Tā ir prasme, ko uztur tie, kas to praktizē, un atmiņa, ko pazīst arī tie, kas to tikai skatās.
Ja identitāti reducē uz suvenīru, paliek dzintara sirds un karoga lente. Ja to lasa nopietni, paliek valoda, novads, gadskārta un kopīga dziedāšana. Šī vietne iet otro ceļu. Nākamie raksti par tērpiem un virtuvi ir šīs pašas kultūras divas praktiskās puses: tas, ko uzvelk, un tas, ko liek galdā.
Ir vēl viena pazīme, ko viegli palaist garām, jo tā nav svētku dienā. Tā ir prasme pazīt vietu pēc sīkumiem: pēc tā, kā sauc maizi, pēc tā, vai vainagā ir pīpenes vai ozola lapas, pēc tā, kā uzrunā vecāku cilvēku. Šīs lietas nemāca vienā muzejā. Tās dzird mājās un atkārto, līdz tās kļūst pašsaprotamas. Kultūra, kas tā turas, pārdzīvo arī gadus, kad lielie svētki ir tālu un tērps karājas skapī.