Latvija ir zema, mežaina un slapja zeme. Meži klāj vairāk nekā pusi teritorijas. Starp tiem ir purvi, ezeri, palieņu pļavas un gandrīz 500 kilometru gara jūras piekraste. Ekotūrisms te nenozīmē attālu salu. Tas nozīmē iet pa taku tā, lai purvs, kāpa un ligzda paliktu pēc jums tādi paši. Attālumi ir mazi. No Rīgas līdz nacionālajam parkam bieži var aizbraukt vienā rītā.
Četri nacionālie parki
Gaujas nacionālais parks, dibināts 1973. gadā, ir vecākais. Tā ass ir Gaujas senleja ar smilšakmens atsegumiem, alām un priežu mežiem. Siguldas apkārtnē ir vietas, kur upes krasts ir tik stāvs, ka takai jāiet līkumā, nevis taisni. Gūtmaņala ir viena no pazīstamākajām alām. Tā ir dabas objekts, nevis atrakcija ar garantētu iespaidu katrā stundā. Pavasarī un pēc lietus takas ir slidenas. Ziemā bez sniega tās ir tumšas un klusas.
Ķemeru nacionālais parks aptver purvus, ezerus, sērūdeņus un Rīgas līča piekrasti. Lielais Ķemeru tīrelis ir vieta, kur pa laipu var redzēt purvu no augšas, neiegrimstot. Slīteres nacionālais parks Kurzemes ziemeļos saglabā senās Baltijas ledus ezera krasta kāples, mežu un jūras piekrasti. Teritorija bija aizsargāta jau pirms nacionālā parka statusa 2000. gadā. Rāznas nacionālais parks Latgalē ir ezeru zeme. Rāznas ezers ir viens no lielākajiem Latvijā. Četri parki kopā rāda, ka „Latvijas daba” nav viens mežs. Ir senleja, purvs, stāvkrasts un ezeri.
Purvi, putni un kāpas
Teiču dabas rezervāts ir viens no lielākajiem purvu masīviem Baltijā. Rezervātā cilvēka klātbūtne ir ierobežota, un tā tam arī jābūt. Purvs nav tukša vieta. Tur ligzdo putni, un sūna aug lēni. Ja takas nav, tur neiet. Noteikumus pirms brauciena jāskata pie pašas aizsargājamās teritorijas pārvaldītāja, jo tie nav suvenīru lapiņa un var mainīties. Šajā rakstā apzināti nav darba laiku un biļešu cenu.
Baltais stārķis ir Latvijas lauku ikdiena, lai gan nacionālais putns ir baltā cielava. Pavasarī atgriežas zosis un dzērves. Piekrastē pēc vētras krastā var atrast dzintaru, par ko ir atsevišķs raksts par Latvijas dzintaru. Kāpas ir jāšķērso pa paredzētām vietām. Staigāšana šķērsām pa vaļēju smilti izpūš ceļu, pa kuru vējš pēc tam plēš mežu. Ogošana un sēņošana ir dzīva paraža. To dara savam galdam, nevis postot mežu, un privātā zemē cienī īpašumu. Rezervātos lasīšana var būt aizliegta. Tas jārespektē.
Jūra un upes
Rīgas līcis ir seklāks un rāmāks. Atklātā Baltijas jūra Kurzemes rietumos ir cita: augstākas bangas, stāvkrasti pie Jūrkalnes, garas smilšu joslas. Zveja šajā krastā ir bijusi darbs, nevis skats. Par tīkliem, nēģiem un zvejniekciemiem ir raksts par tradicionālo zveju Latvijā. Upes ir otrs ceļš. Daugava ir lielā, Gauja ir mežainā, Lielupe tek pa Zemgales līdzenumu, Venta ir pazīstama ar ūdenskritumu Kuldīgā. Ventas rumba ir plats, nevis augsts ūdenskritums. Tas labi pasaka Latvijas mērogu: iespaids rodas no platuma un no vietas, nevis no augstuma.
Ezeri Latgalē ir cieši cits pie cita. Vasarā tie ir laivu un pirts zeme. Rudenī migla turas virs ūdens ilgāk nekā virs lauka. Ziemā ledus nav rotaļlieta. Tā biezums mainās, un šis raksts nemāca, kad drīkst iet. Vietējie zina savu ezeru. Viesis, kas nezina, paliek krastā.
Kā iet, nevis ko nopirkt
Ekotūrisms Latvijā labi padodas kājām, ar velosipēdu un ar laivu. Naktsmītnes un gidi ir atsevišķs tirgus, un šī lapa tos nepārdod. Praktiskais minimums ir vienkāršs: ūdens, apavi, kas pacieš dubļus, un sapratne, ka odi purvā vasarā nav sīkums. Jūnijā gaisma ļauj iet ilgi. Novembrī diena beidzas agri, un mežs bez takas kļūst vienāds. Labākā ekotūrisma prasme te ir prast apstāties. Purva laipa nav skrejceļš. Smilšakmens ala nav siena, kurā grebt vārdu. Ligzda nav fotografēšanas iemesls, ja putns ceļas spārnos.
Latvijas daba ir skaista tieši tāpēc, ka tā nav reta kalnu dekorācija. Tā ir plaša, atkārtojas un prasa, lai cilvēks tai pielāgo soļa garumu. Kas to iemācās, tas saprot arī dzintaru, zveju un sēņu grozu. Tās nav atsevišķas atrakcijas. Tās ir vienas zemes malas.
Gadalaiks maina to, ko takā vispār var redzēt. Maijā smilšakmens ir slapjš un putni ir skaļi. Jūlijā purva laipa iet cauri spilgtam zaļumam un odiem. Oktobrī mežs ir sēņu un rudens krāsu dēļ pilns, bet diena saīsinās. Janvārī tā pati senleja ir klusa, un bez ziemas apaviem tur nav ko darīt. Ekotūrisms te ir prasme izvēlēties dienu, nevis prasme savākt visus parkus vienā braucienā. Viens labi noieta purvs vai viena Gaujas krasta taka iemāca vairāk nekā saraksts, kuru tikai atķeksē.