Latvija nav un nav bijusi vienas tautas slēgta telpa. Baltu ciltis un lībieši te dzīvoja pirms viduslaiku pilsētām. Vēlāk nāca vācbaltieši, poļi, ebreji, krievi, lietuvieši un citi. 2025. gada sākumā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, latvieši bija 63,7 procenti iedzīvotāju, krievi 23,4 procenti, baltkrievi 2,9 procenti, ukraiņi 2,8 procenti, poļi 1,9 procenti un lietuvieši 1,1 procents. Mazākās kopienas, tostarp romi, ebreji un igauņi, skaitļos ir nelielas, bet to vēsture nav neliela. Lībiešus oficiālajā statistikā viegli neieraudzīt, jo kopiena ir maza. Kultūrā viņi ir pamattauta, nevis vēls iebraucējs.
Lībieši
Lībieši ir somugru tauta, kas dzīvoja Vidzemes piekrastē un Kurzemes ziemeļos ilgi pirms mūsdienu robežām. Viņu valoda ir radniecīga igauņu un somu valodai, nevis latviešu. Gadsimtu gaitā lībieši pārgāja uz latviešu valodu, un lībiešu valoda kļuva kritiski apdraudēta. Mūsdienās to mācās, ieraksta un dzied neliela kopiena un valodas apguvēji. Ziemeļkurzemes piekrasti joprojām sauc par Lībiešu krastu. Vietvārdi, zvejnieku ciemi un atmiņa par valodu ir tur, pat ja ikdienas saruna ir latviešu valodā. Šī nav folkloras dekorācija. Tā ir pamattauta, kuras valoda gandrīz apklusa, un kuras klātbūtne paskaidro daļu Kurzemes krasta rakstura.
Latgalieši šajā sarakstā nav jāliek kā mazākumtautība. Viņi ir latvieši ar savu reģiona identitāti un rakstu tradīciju. Sajaukt latgaliešus ar mazākumtautību nozīmē nesaprast, ka latviešu kultūra pati ir daudzveidīga. Par valodas paveidu vairāk ir rakstā par latviešu valodu.
Kopienas, kas veidoja pilsētas
Vācbaltieši gadsimtiem bija muižniecība, pilsētu amatnieki un mācītāji. Viņu kultūra atstāja baznīcas, muižas un daudz vārdu latviešu valodā. 1939. gadā, pēc Vācijas un PSRS vienošanās, lielākā daļa vācbaltiešu izceļoja. Ebreju kopiena Latvijā bija sena, ar sinagogām, skolām un tirgotājiem Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un mazākās pilsētās. Nacistu okupācijas laikā šo kopienu gandrīz pilnībā nogalināja. Mūsdienu ebreju kopiena ir maza salīdzinājumā ar to, kas bija pirms kara. To pieminēt tikai kā skaitli būtu nepietiekami. Poļi īpaši Latgalē un Ilūkstes pusē ir bijuši klātesoši gadsimtiem, ar savām baznīcām un skolām.
Krievu kopiena mūsdienu Latvijā ir lielākā mazākumtautība. Tās vēsture nav viens vilnis. Bija vecticībnieki, kas Latgalē apmetās jau agrāk, bija ierēdņi un strādnieki impērijas laikā, un bija padomju gadu iebraucēji. Šos slāņus nedrīkst savelt vienā apzīmējumā. Ukrainu un baltkrievu kopienas arī ir dažādu laiku cilvēki, tostarp tie, kas ieradušies pēc 2022. gada kara. Romu kopiena ir maza un ilgstoši diskriminēta. Par to runāt tikai ar skatuves klišeju ir netaisni. Lietuvieši un igauņi ir kaimiņu tautas, kuru klātbūtne pierobežā ir bijusi parasta, nevis eksotiska.
Valoda, skola un svētki
1991. gadā tika pieņemts likums par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju. Tas atzīst, ka kopienas var kopt savu valodu un kultūru. Praktiskā dzīve ir sarežģītāka par likuma teikumu. Valsts valoda ir latviešu valoda, un skolu reforma ir bijusi strīdus objekts tieši tāpēc, ka valoda ir gan kopības rīks, gan mājas valoda. Šis raksts neizvēlas partiju. Tas pasaka, ka mazākumtautības kultūra Latvijā nav pazudusi: ir kori, draudzes, avīzes, svētki un virtuve, kas nav latviešu virtuve un nav arī tikai privāta lieta.
Rīgā blakus var stāvēt luterāņu baznīca, katoļu baznīca un pareizticīgo katedrāle. Tas nav nejaušs arhitektūras salikums. Tas ir pilsētas iedzīvotāju sastāva nospiedums. Daugavpilī vairākas valodas ir ikdiena, nevis izņēmums. Laukos aina bieži ir viendabīgāka, bet arī tur ir vecticībnieku sādžas, poļu ciemi un romu ģimenes. Kultūras aina, ko apraksta raksts par latviešu kultūru un identitāti, ir vairākuma stāsts. Tas nekļūst nepatiess tāpēc, ka blakus ir citi stāsti. Tas kļūst nepilnīgs, ja citus izdzēš.
Kā par to runāt godīgi
Godīgs apraksts neliek visiem krieviski runājošajiem vienu biogrāfiju un neliek lībiešus muzejā, it kā viņu vairs nebūtu. Tas arī nesola, ka skaitļi paši atrisina strīdus par pilsonību, skolu un atmiņu. Skaitļi tikai pasaka, kas te dzīvo. Kultūra pasaka, ko šie cilvēki dzied, ēd un māca bērniem. Latviešu valoda ir kopīgā publiskā valoda. Citas valodas ir daļas no mājām. Abas lietas var pateikt vienā teikumā, nesakot, ka viena atceļ otru.
Ja Latviju lasa tikai caur vienu tautastērpu, pazūd lībiešu krasts, Daugavpils baznīcas un Rīgas pagalmi, kuros svētkos smaržo cita virtuve. Mazākumtautības nav pielikums beigās. Tās ir daļa no tā, kā šī zeme ir apdzīvota. Skaitļi mainās katru gadu. Kopienu atmiņa mainās lēnāk. Abas lietas ir jāzina, lai apraksts nepaliktu pie viena gada tabulas un lai neviena kopiena nepārvērstos par dekorāciju cita stāsta malā.