Latvijas oficiālie valsts simboli ir trīs: karogs, himna un ģerbonis. Satversme tieši nosauc karogu. Himnu un ģerboni nostiprina atsevišķi likumi. Blakus šiem trim zīmēm cilvēki lieto arī dabas un kultūras zīmes, kuras nav valsts simboli likuma nozīmē, bet bez kurām stāsts par Latviju būtu nepilnīgs: balto cielavu, pīpeni, ozolu, liepu, divpunktu mārīti un dzintaru.
Karogs
Latvijas karogs ir karmīnsarkans ar baltu horizontālu svītru vidū. Krāsu joslu proporcija ir 2:1:2, bet karoga augstuma attiecība pret platumu ir 1:2. Baltā svītra ir šaurāka par katru no sarkanajām. Šo attiecību ir vērts iegaumēt, jo līdzīgus sarkanbaltus karogus ir viegli sajaukt, ja svītru platums nav īstais.
Plaši stāstītais skaidrojums ir teika, nevis hronikas protokols: ievainotu karavadoni guldījis uz balta audekla, un asinis no abām pusēm atstājušas sarkanas malas. Teika ir daļa no tā, kā karogu atceras, bet pats karogs kā valsts simbols ir jaunāks. Sarkanbaltsarkano karogu lietoja jau 1918. gadā, un 1921. gada 15. jūnijā to nostiprināja likumā. Padomju okupācijas gados šis karogs Latvijā bija aizliegts. Daudzi to glabāja slēpti. Astoņdesmito gadu beigās karoga atgriešanās ielās bija viens no pirmajiem redzamajiem soļiem pirms neatkarības atjaunošanas. 1990. gadā sarkanbaltsarkanais karogs atkal kļuva par valsts karogu.
Himna
Valsts himna ir „Dievs, svētī Latviju”. Vārdus un mūziku sacerēja Baumaņu Kārlis. Viņš bija pirmais latviešu komponists, kurš dziesmas tekstā lietoja vārdu „Latvija” kā visu latviešu apdzīvoto novadu vārdu, nevis kā viena pagasta nosaukumu. Dziesma pirmo reizi publiski izskanēja 1873. gada jūnijā pirmajos Vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos Rīgā. Cariskā vara vārdu „Latvija” sākumā necieta, un tekstā tā vietā lika lietot „Baltiju”.
Kā valsts himna dziesma pirmo reizi skanēja 1918. gada 18. novembrī, proklamējot neatkarību. Oficiāli to apstiprināja 1920. gada 7. jūnijā. Okupācijas laikā himna, tāpat kā karogs un ģerbonis, bija aizliegta. Pēc neatkarības atjaunošanas tā atgriezās bez vajadzības to izgudrot no jauna. Himna ir īsa. Tajā nav kaujas ainas. Tā lūdz svētību zemei, kurā meitas zied un dēli dzied. Šis dziesmas tēls tieši sasaucas ar to, kā latvieši par sevi runā kultūras un identitātes valodā: caur dziedāšanu, nevis caur vienu varoņa pieminekli.
Ģerbonis
Lielo valsts ģerboni apstiprināja 1921. gadā un atjaunoja 1993. gadā. Vairoga augšējā daļā pret zilu pamatu ir zelta saule, kas lec. Apakšā vairogs dalās divos laukos. Sarkanā lauvā sudraba laukā apzīmē Kurzemi un Zemgali. Sudraba grifs ar zobenu apzīmē Vidzemi un Latgali. Virs vairoga ir trīs zelta zvaigznes. Tās saprot kā trīs vēsturiskos novadus, kas salikti vienā valstī: Vidzemi, Latgali un Kurzemi kopā ar Zemgali. Vairogu tur sarkana lauva un sudraba grifs. Tie stāv uz diviem ozola zariem, ko sasien lente valsts karoga krāsās.
Ģerbonī ir vērts lasīt karti, nevis tikai rotājumu. Saule ir brīvības zīme. Ozols ir spēka un izturības koks, kas latviešu dziesmās un ticējumos ir sens. Trīs zvaigznes atgādina, ka valsts nav viena pilsēta ar laukiem apkārt, bet novadu savienojums. Ikdienā cilvēki biežāk redz mazo ģerboni uz dokumentiem un iestāžu zīmēm. Lielais ģerbonis parādās svinīgos gadījumos.
Dabas zīmes, kas nav valsts simboli
Baltā cielava ir nacionālais putns. To ieteica Latvijas ornitologi 1965. gadā, un Starptautiskā putnu aizsardzības padome šo izvēli apstiprināja 1969. gadā. Balto stārķi, kas arī ir ļoti redzams Latvijas laukos, jau bija izraudzījušās citas valstis. Cielava ir mazāka, bet tā dzīvo pie sētas, upes un ceļa visā valstī, un tautasdziesmās tā ir pazīstama.
Divpunktu mārīti par nacionālo kukaini 1991. gadā ieteica Latvijas Entomoloģijas biedrība. Latviešu valodā mārītes vārds saistās ar Māru, un kukainis ticējumos ir veiksmes zīme. Parasto pīpeni jeb margrietiņu par nacionālo ziedu izraudzījās botāniķu balsojumā. Ozolu un liepu par nacionālajiem kokiem nav apstiprinājis viens likums. Tos par tādiem ir padarījusi pati kultūra: ozols kā vīrišķs spēka koks, liepa kā sievišķs, mīkstāks koks, no kura grebj karotes un kokles. Dzintaru sauc par saules akmeni, un tas ir atsevišķs stāsts, nevis ģerboņa detaļa.
Šīs zīmes ir jāsadala, lai tās nesajauktu. Karogu, himnu un ģerboni aizsargā likums. Putnu, ziedu un koku lieto mācību grāmatās, emblēmās un svētkos, bet tie nav valsts varas zīmes. Brīvības piemineklis Rīgā ir kļuvis par neatkarības tēlu, un Jāņi ir gadskārta ar nacionālu svaru. Arī tie nav ģerboņa daļa. Ja gribat saprast, kā šīs zīmes saistās ar valodu, kurā tās nosauktas, nākamais solis ir latviešu valoda: tieši tajā ozols, liepa, mārīte un cielava ir dabūjušas savus vārdus un dziesmas. Bez šīs valodas simboli paliktu zīmējums. Ar to tie kļūst par teikumiem, kurus cilvēki joprojām lieto.