Latvijas vēsture nav viena taisna līnija no cilts līdz mūsdienu republikai. Šī zeme ir bijusi baltu un lībiešu cilšu apdzīvota, tad krustnešu un ordeņu pārvaldīta, pēc tam poļu, zviedru un krievu varas laukums, tad neatkarīga valsts, tad okupēta, un 1991. gadā atkal neatkarīga. Īss pārskats neaizstāj pētījumu, bet tas palīdz salikt pareizā secībā lietas, par kurām pārējie raksti runā atsevišķi: dziesmas, simbolus, valodu un novadu atšķirības.
Pirms valsts vārda
Līdz 13. gadsimtam tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja baltu ciltis — kurši, zemgaļi, latgaļi un sēļi — un somugru lībieši pie Daugavas lejteces un ziemeļu piekrastes. Viņiem nebija vienas valsts ar vēlāko Latvijas vārdu. Bija pilskalni, tirgus vietas, savi vadoņi un savas valodas. Daugava jau tad bija ceļš, pa kuru dzintars un citas preces gāja uz tālumiem. 13. gadsimtā vācu krustneši un Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordenis, pakļāva šīs zemes. Radās Rīga un citas viduslaiku pilsētas. Lībiešu un baltu augstmaņu vara tika salauzta, bet zemnieku valoda un paražas nepazuda.
Turpmākajos gadsimtos Livonija sašķēlās. Kurzeme un Zemgale kļuva par hercogisti. Vidzeme nonāca zviedru, vēlāk krievu varā. Latgale ilgāk bija poļu un lietuviešu pārvaldē, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tur nostiprinājās katoļticība un savāda rakstu tradīcija. 18. gadsimta beigās gandrīz visa tagadējā Latvija bija Krievijas impērijā. Virs zemniekiem stāvēja vācbaltiešu muižniecība. Dzimtbūšana beidzās 19. gadsimta sākumā, bet zeme un vara vēl ilgi palika muižas rokās.
Atmoda un pirmā republika
19. gadsimta vidū jaunlatvieši sāka runāt par latviešiem kā par tautu ar savu valodu, dziesmām un tiesībām uz izglītību. 1873. gadā Rīgā notika pirmie Vispārīgie latviešu dziesmu svētki. Tur pirmo reizi publiski skanēja Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”. Dziesma un koris kļuva par vietu, kur tauta varēja redzēt pati sevi, pirms tai bija sava valsts. Šis kultūras slānis ir aprakstīts atsevišķi rakstā par latviešu kultūru un identitāti, bet bez 19. gadsimta to nevar saprast.
Pirmā pasaules kara beigās, 1918. gada 18. novembrī, Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika. Neatkarību nācās izcīnīt Brīvības cīņās pret dažādiem pretiniekiem. 1920. gadā mieru noslēdza, un sākās valsts būve: Satversme, zemes reforma, skolas un savs karogs, himna un ģerbonis. Par šīm zīmēm ir raksts par Latvijas valsts simboliem. Starpkaru republika nebija bez konfliktiem. 1934. gadā Kārlis Ulmanis izdarīja apvērsumu un apturēja Satversmes darbību. Tomēr tieši šos divdesmit gadus cilvēki vēlāk atcerējās kā pierādījumu, ka sava valsts ir iespējama.
Okupācija un karš
1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju. Sekoja inkorporācija PSRS, aresti un 1941. gada 14. jūnija deportācija, kurā tūkstošiem cilvēku aizveda uz austrumiem. 1941. gada vasarā vācu karaspēks ieņēma Latviju. Nacistu okupācijas laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināta Latvijas ebreju kopiena. 1944. un 1945. gadā padomju vara atgriezās. Kara beigās liela daļa cilvēku devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju, vēlāk tālāk uz citām zemēm. 1949. gada 25. martā notika otra lielā deportācija. Partizānu pretestība mežos turpinājās vēl gadiem.
Padomju gadu desmitos mainījās iedzīvotāju sastāvs, jo iebrauca cilvēki no citām PSRS daļām. Latviešu īpatsvars samazinājās. Valsts simboli bija aizliegti. Oficiālā vēsture stāstīja citu stāstu nekā tas, ko ģimenes glabāja mājās. Tieši šī dubultā atmiņa vēlāk kļuva par Trešās atmodas degvielu.
Atmoda un atjaunotā valsts
Astoņdesmito gadu beigās, kad padomju vara vairs nespēja turēt veco kārtību, cilvēki izgāja ielās ar sarkanbaltsarkano karogu. 1989. gada 23. augustā Baltijas ceļš savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu dzīvā ķēdē. Tā bija atbilde uz Molotova–Ribentropa pakta piecdesmit gadiem. 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. 1991. gada 21. augustā, barikāžu un augusta puča laikā, tika pieņemts konstitucionālais likums par valsts statusu. Latvijas Republika, kas juridiski balstījās uz 1918. gada valsti, bija atjaunota, nevis pasludināta kā pavisam jauna.
2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO. Pēc tam valsts dzīvoja jau kā daļa no šīm savienībām, ar savu Satversmi, valodu un atmiņu par okupāciju, kuru starptautiski un iekšpolitiski turpina skaidrot. Vēsture šajā vietnē nav fonas troksnis. Tā paskaidro, kāpēc dziesmu svētki ir tik svarīgi, kāpēc karogs nav tikai dizains un kāpēc valodas jautājums joprojām ir jūtīgs. Tālāk var lasīt par kultūru, kas šo vēsturi ir iznesusi dziesmās, vai par simboliem, kuros tā ir savilkta īsā zīmē.
Šādu pārskatu lasot, ir vērts paturēt divus tempus. Viens ir gads: 1918., 1940., 1991. Otrs ir gadsimts: cilšu pilskalni, ordeņa pilis, muižas un padomju mikrorajoni stāv vienā ainavā. Cilvēks, kas iet pa Rīgas vecpilsētu, iet cauri vairākiem šiem slāņiem vienā pēcpusdienā. Datumi palīdz nesajaukt secību. Akmens un ielas palīdz redzēt, ka secība nav pazudusi.