Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki ir lielākā kopīgā dziedāšana un dejotāju pulcēšanās Latvijā. Tie nav viens vakara koncerts. Tie ir vairāku gadu darbs katrā korī un deju kopā, kas vienu vasaru kļūst redzams Rīgā. Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki notika 1873. gadā. Tos rīkoja Rīgas Latviešu biedrība, un tolaik tā bija dziedāšana, nevis deja. Deju kolektīvi svētku kopējā ainā ienāca vēlāk, 20. gadsimtā. Mūsdienu nosaukumā abi vārdi stāv līdzās, bet sākums ir koris.
Svētki notiek aptuveni reizi piecos gados. Starp tiem kori mācās programmu, dejotāji slīpē zīmējumus, un novados notiek skates, kurās kolektīvus atlasa. Uz Rīgu brauc ne tikai galvaspilsētas kori. Brauc skolas, pagasti, pilsētas un arī diasporas kolektīvi. Dalībnieku ir desmitiem tūkstošu. Precīzs skaits katrā reizē mainās, bet mērogs paliek: tā nav maza skatuve ar dažiem solistiem. Tā ir pilsēta, kurā vienu nedēļu dziesma ir galvenā nodarbošanās.
Koris, estrāde un gājiens
Dziesmu svētku koru koncerti notiek Mežaparka Lielajā estrādē. Tur tūkstoši dziedātāju stāv pakāpienos, un diriģents vērš visu šo masu vienā skaņā. Dziesmas, ko dzied kopā, daudzi zina no skolas un no iepriekšējiem svētkiem. Klausītāji pakalnā nereti dzied līdzi. Tas nav traucēklis koncertam. Tā ir šīs tradīcijas īpatnība: robeža starp dziedātāju un klausītāju ir plāna, jo programma pieder kopējai atmiņai, nevis vienam ansamblim.
Pirms lielajiem koncertiem ir gājiens cauri Rīgai. Tautas tērpos, ar novada karogiem un kolektīvu zīmēm dejotāji un dziedātāji iet pa ielām. Gājiens nav karnevāls. Katrs tērps norāda uz novadu, un katra grupa ir gadiem ilgi mēģinājusi, lai šajā dienā būtu rindā. Tāpēc apģērbs te nav kostīms no nomas. Tas ir tas pats tērpu princips, par kuru plašāk rakstīts rakstā par latviešu tautas tērpiem: novads, nevis viens vidējs tēls visai valstij.
Deja, amatieri un sagatavošanās
Deju svētki notiek savā laikā un savā vietā, parasti lielā laukumā, kur vienlaikus dejo simtiem pāru. Zīmējums no tribīnēm ir ģeometrija: rindas, apļi, krāsu maiņa. No laukuma iekšpuses tas ir soļu skaits, kuru nedrīkst sajaukt, jo kļūda redzama visam rakstam. Deja un dziesma svētkos ir līdzvērtīgas, bet tās nav viens un tas pats notikums. Koris gatavojas balsīm un tekstam. Deju kopa gatavojas solim un kopējam attēlam. Abi prasa regulāru darbu pa nedēļas vakariem, nevis vienu mēģinājumu pirms izbraukšanas.
Lielākā daļa dalībnieku nav profesionāli mākslinieki. Tie ir skolotāji, skolēni, ārsti, zemnieki un cilvēki ar jebkuru citu darbu, kuri reizi vai divas nedēļā iet uz kori vai deju kopu. Svētki šo amatieru darbu padara redzamu. Tāpēc tos nevar saprast kā festivālu, ko saražo uz vienu vasaru. Programmu apstiprina, skates notiek visā valstī, un kolektīvs, kas netiek cauri skatei, uz vispārējiem svētkiem nebrauc. Prasība ir augsta tieši tāpēc, ka rezultāts ir kopīgs.
Kāpēc šie svētki ir vairāk nekā koncerts
1873. gada svētki notika laikā, kad latviešiem vēl nebija savas valsts. Kopīgā dziedāšana bija veids, kā ieraudzīt sevi kā vienu tautu, nevis kā atsevišķus pagastus. Šis sākums joprojām nosaka toni. Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija, kopā ar līdzīgām svinībām Lietuvā un Igaunijā, ir iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tas nenozīmē, ka svētki ir muzeja eksponāts. Tas nozīmē, ka to vērtība ir praksē: mācīties, pulcēties un nodot repertuāru tālāk.
Noslēguma koncerts ir brīdis, kuru daudzi atceras visspilgtāk. Tad kopā skan dziesmas, ko koris ir mācījies mēnešiem, un estrāde ir pilna. Starp tām ir gan tautasdziesmu apdares, gan vēlāku autoru kora darbi, un lielākā daļa tekstu ir latviešu valodā. Valoda te nav tulkojums pie dziesmas. Tā ir pati programma. Skolas šajā ķēdē ir svarīgas, jo pirmais koris daudziem ir klases vai skolas koris, nevis pieaugušo kolektīvs. Ja šī ķēde pārtrūkst, pēc pieciem gadiem estrādē ir tukšākas rindas. Tāpēc svētku sagatavošana sākas nevis Rīgā vasarā, bet mēģinājumu telpā rudenī.
Starp vispārējiem svētkiem dzīvo skolu svētki, novadu svētki un lietišķa ikdiena mēģinājumu zālēs. Bez šīs ikdienas lielā estrāde būtu tukša. Dziesma te ir saistīta ar valodu, jo repertuārā ir gan tautasdziesmas, gan vēlākas kora dziesmas latviešu valodā, un teksts ir daļa no tā, ko cilvēki atceras. Par valodu un par to, kā dziesma turas kopā ar pārējo kultūru, var lasīt rakstā par latviešu valodu. Pati svētku nedēļa beidzas, bet nākamā piecgade sākas pirmajā mēģinājumā pēc atgriešanās mājās. Bez šiem vakariem lielā estrāde paliktu tikai arhitektūra.
