Jāņi ir vasaras saulgriežu svētki, un Latvijā tos svin 23. un 24. jūnijā. 23. jūnijs ir Līgo diena, 24. jūnijs ir Jāņu diena, un abas ir valsts svētku dienas. Astronomiskie saulgrieži iekrīt dažas dienas agrāk, bet tautas kalendārā īsā nakts pieder šim pārim. Gada gaišākajā laikā cilvēki paliek ārā, dzied un kur uguni, nevis noslēdz dienu parastā vakarā.
Divi datumi nav nejaušība. Līgo diena ir sagatavošanās un ieskaņa: tad lasa ziedus, pin vainagus, nes mājās ozola zarus un klāj galdu. Jāņu diena ir pati nakts un rīts pēc tās. Ikdienā abi vakari saplūst vienā, un cilvēki saka vienkārši „Jāņi”. Vārds Līgo nāk no dziesmu piedziedājuma. To dzied nevis kā vienu koncerta gabalu, bet kā aicinājumu, ko var pievienot gandrīz katrai rindai.
Uguns, vainags un ozols
Svētku redzamā zīme ir ugunskurs. To krauj pļavā, pakalnā vai pagalma malā no sausiem zariem un malkas, lai liesma ir augsta un redzama tālu. Ap uguni stāv māja, radi un kaimiņi. Dziedāšana te nav skatuve ar klausītājiem. Rindas ir īsas, tās atkārto, un piedziedājumā skan „līgo”, lai varētu dziedāt arī tas, kurš vārdus zina tikai pa daļai. Uguns nav dekorācija pasākumam. Tā iezīmē nakti, kas Latvijā jūnija beigās gandrīz neiestājas.
Pirms uguns ir ziedi. Sievietēm un meitenēm pin vainagu no pļavas puķēm, vīriešiem — no ozola lapām. Tas ir vecs dalījums, ko joprojām pazīst arī cilvēki, kuri pārējo gadu tautas tērpu nevalkā. Ozols šajā naktī ir spēka un vīrišķības zīme, margrietiņa, rudzupuķe un citi pļavas augi — vasaras zīme. Ar ozolzariem, bērziem, pīlādžiem un puķēm pušķo durvis, vārtus un dažreiz arī auto, ja ģimene brauc pie radiem ārpus pilsētas. Rotu nes no tuvējās pļavas un meža. Pēc svētkiem tā novīst, jo ir domāta vienai naktij, nevis mēnesim uz sienas.
Siers, papardes zieds un galda kārtība
Uz galda liek Jāņu sieru. Tas ir apaļš ķimeņu siers no biezpiena un olām, un tā forma atgādina sauli. Sieru ēd ar rudzu maizi, nevis kā atsevišķu restorāna ēdienu. Garša ir sāļa, ķimenes ir stipras, un šķēle ir bieza. Šis siers pieder Jāņiem tāpat kā vainags pieder galvai. Citi gada ēdieni — rupjmaize, zirņi, zivis — paliek savās dienās. Par to, kā ēdiens Latvijā iezīmē gadalaiku un novadu, var lasīt rakstā par latviešu virtuvi.
Naktī meklē papardes ziedu. Tā ir teika, nevis botānikas novērojums. Paparde nezied ar redzamu ziedu, bet stāsts sola, ka atradējs iegūst laimi, sapratni vai veiksmi. Meklēšana ir iegansts iet rasā, kad pļava ir slapja un putni vēl klusē. Ticējumu nav jāpierāda, lai saprastu, kāpēc cilvēki šajā naktī neiet gulēt. Citi ticējumi ir klusāki: Jāņu zāles žāvē, vainagu patur vai laiž ūdenī, un ozola zaru pēc svētkiem nenomet kā atkritumu, bet noliek malā. Paražas nav vienādas katrā mājā. Kopīgs ir tas, ka zīmes nāk no augiem, nevis no pirkta noformējuma.
Pilsētā un laukos tā pati nakts
Laukos ugunskuru kur tur, kur ir vieta un kur to atļauj drošība. Pilsētā pagalms, parks vai kopīgs ugunskurs pie mājas dara to pašu darbu, ja zīmes paliek: ozols, ziedi, siers un dziesma. Jāņi nav skatuve, uz kuru brauc noskatīties. Tajos piedalās. Tāpēc šī nakts joprojām ir viena no skaidrākajām vietām, kur latviešu kultūra ir darbība. Valoda, tērps un gadskārta te satiekas bez paskaidrojuma. Plašāk par šo kopību ir rakstīts rakstā par latviešu kultūru un identitāti.
Jānis ir arī viens no biežākajiem latviešu vārdiem, un Jāņu diena ir arī Jāņa vārda diena. Tāpēc svētki daudzās mājās ir reizē gadskārta un kāda konkrēta cilvēka diena. Vārda dienas galds tomēr neaizstāj kopīgās zīmes. Ozola vainags pienākas vīrietim arī tad, ja viņu nesauc Jānis, un ziedu vainags pienākas sievietei neatkarīgi no vārda. Bērni šajā naktī parasti ir klāt, nevis atstāti malā: viņi palīdz nest zarus, meklē ziedus un mācās piedziedājumu agrāk nekā garāku dziesmu. Tā paraža pāriet bez atsevišķas stundas.
Pēc Jāņiem diena sāk saīsināties. Tautas kalendārā tas nav zaudējums, bet pagrieziens. Siena laiks, rudzu lauks un vēlākā raža nāk pēc šīs nakts. Tāpēc Jāņi nav tikai brīvdiena jūnija beigās. Tie ir punkts, kurā gads ir visaugstāk un no kura tas lēnām griežas pret rudeni. Kas šajā naktī ir salasīts — dziesma, siers, ozola lapas smarža —, paliek atpazīstams arī tad, kad vainags jau ir sauss. Nākamajā jūnijā tos pašus soļus atkārto no jauna, jo Jāņi nav notikums, ko nosvin vienu reizi.
